Epilogs.
Labāk sāpīgas beigas,
nekā nebeidzamas sāpes.
/a.n.
Biju aizpeldējusi līdz jūrai. Peldot vismaz man nevajadzēja domāt par to, vai mana viltus maska nenoslīd no sejas, un tajā neparādās sāpes. Es sēdēju pludmalē, ierakusi pēdas smiltīs, ceļus apķērusi ar rokām un vērodama saulrietu. Pūta silts vējš, kas izžāvēja manas drēbes. Tam nebija īpaši lielas nozīmes, jo, peldot atpakaļ, tās saslapinātos tāpat, bet tā bija ērtāk. Man nepatika tā sajūta, ka drēbes bija pielipušas pie ādas un pati jutos kā slapja žurka, lai gan pēdējā laikā es ar to sāku samierināties arvien biežāk.
Saulriets bija tas, kas mani skumdināja visvairāk. Redzot saulrietu, man atmiņā atausa ainas no pakalna Dalasā, kad es ar Demoru vērojām lejup slīdošo sauli. Tādai ainai vajadzētu manī iedzīt sāpes un skumjas par senajām atmiņām, kas vairs nepiepildīsies, bet tā vietā, es jutos laimīga. Laimīga, jo vēl reizi varēju izbaudīt to satriecošo sajūtu, kad ap mani ir apvītas rokas, kuras silda un es, tīksmībā pievērusi acis, vēros saules dejā. Vismaz pasapņot es varēju... Pēdējā laikā naktīs man rādījās tikai murgi. Tajos momentos es biju ļoti pārbijusies, bet, kad piecēlos, man nebija ne jausmas, par ko murgs bija, kas mani tajā tik ļoti biedēja un kāpēc es raudāju.
Es vēros tālumā un sajutos brīva. It kā es būtu tikko izlaista no cietuma. Es izbaudīju vēja vieglos glāstus, kas purināja manus matus, es izbaudīju jūras viļņu šalkas, kas klusi šalkoja man ausīs, es izbaudīju krāsainos saules starus, kas priecēja man acis. Bet, vai tam visam bija nozīme, ja mana sirds nespēja baudīt. Es gribēju arī izbaudīt to siltumu, mīļumu, ticību, cerību un mīlestību, kas strāvoja no viņa. Kāda nozīme saulei, kāda – jūrai, kāda- jūras šalkām, ja man blakus nebija tas, kuru man vajadzēja visvairāk?
Saule norietēja...un jautājumi pagaisa līdz ar to. Tās ir vēl vienas dienas beigas. Nolāpītas, garlaicīgas dienas beigas. Vēl viena diena bez viņa. Tas jau sāka kļūt smieklīgi. Es te sēdēju un gaidīju, kamēr viss atrisināsies pats no sevis. Lai gan zināju, ka tā biju es, kurai jāsaņemas un jāsper pirmais solis, jo viņš to nedarīs, lai izpildītu manu pēdējo vēlēšanos, kā jau Estella bija teikusi, es nevarēju sevī atrast pietiekami daudz drosmes. Ko gan viņš padomās par mani! Bet patiesībā tas, ko viņš padomātu mani neinteresētu.
Vairāk par visu mani biedēja problēma ar niksiem.
Kā es varēšu dzīvot, slēpjot viņam kaut ko tik nozīmīgu? Kā es izskaidrotu faktu, ka naktīs pazūdu, bet dienā esmu tik ļoti nogurusi? Viņš noteikti uzskatītu, ka man ir mīļākais. Es ar to varētu sadzīvot... kaut kā... Visvairāk mani uztrauca fakts, ka esmu viņam bīstama. Lai gan vēl ne reizes nebiju nevienu nogalinājusi, es zināju, ka to spētu. Tāda ir mana daba – būt briesmonim. Tieši tas mani biedēja visvairāk – spēja viņam nodarīt pāri, labākajā gadījumā.
Biju atradusi vēl vienu iemeslu, lai mēs nesalabtu.
Kad atgriezos vietā, kas bija netālu no manas mājas, bija jau rīts. Seši vai septiņi, astoņi vai deviņi, tam nav nozīmes – man laiks tagad bija nenozīmīgs un mazsvarīgs. Saule jau spēcīgi karsēja, kas bija neierasti šim laikam. Vasara drīz beigsies, bet gaiss joprojām bija spiedīgs un saules stari apžilbināja acis.
Sadzirdēju pieklusinātus soļus, kas nāca arvien tuvāk. Baidīdamās, ka mani kāds ieraudzīs, es palīdu zem ūdens un aizpeldēju pāris metru attālumā no krasta. Starp kokiem parādījās meitenīte. Viņai bija gari, brūni mati līdz viduklim, kas bija sasieti ar banti. Meitenīte priecīgi lēkāja gar krasta malu, rokā turēdama lelli, kas izskatījās jau sen nolietota.
Manas acis iemirdzējās un sašaurinājās kā plēsējam, gatavojoties notvert medījumu. Uz lūpām pavērās plats, ļauns, bet viltīgs smaids. Pēkšņi es vairs nebiju Sofija, bet gan kaut kas pārdabisks un ļauns. Es vairs nevaldīju pār savu ķermeni un prātu – tas vadīja mani. Lai gan es sapratu visu, kas notiek un nojautu arī to kas notiks, es nespēju sevi kontrolēt. Man nav kontroles pār savu ķermeni.
Meitenīte pieliecās pie ūdens un sāka peldināt savu lelli. Bet, par laimi, vai arī nelaimi, tā iekrita ūdenī. Meitenīte gribēja lelli izvilkt un liecās tai pakaļ, bet nepaspēja satvert, kad tā jau bija nogrimusi upes gultnē. Man tā bija ideāla izdevība.
Palīdu zem ūdens un uzmeklēju meitenes mantu. Ar straumi, tā bija aiznesta mazu gabaliņu uz priekšu. Peldēju augšup uz vietu, kur rēgojās bērna stāvs. Es izniru tieši viņai priekšā. Mazā satrūkās un paleca prom no ūdens. Ja pirmīt viņa raudāja, par tikko pazudušo mantu, tad tagad tas bija no izbailēm. Es mērcējos ūdenī, kamēr sagaidīju, kad bērns nomierinās. Viņa uz mani paskatījās ar lielām, izbrīnītām acīm, tā bija iespēja man sākt runāt.
- Nebaidies no manis, bērns, – es mierinošā balsī čukstēju. – Es tev atnesu to, ko tu pazaudēji, – to sakot izvilku roku laukā no ūdens un sniedzu lelli meitenei. – Tā laikam ir tava.
Viņa mirkli kavējās, bet tad paspēra pāris soļus uz priekšu un saņēma savu mantu.
- K-kas tu esi? - viņa jautāja, kad mantiņa bija drošībā viņas rokās. Balss drebēja, kaut gan viņa centās to noslēpt.
Manas acis iemirdzējās vēl spožāk. – Tu esi kādreiz domājusi par citu mantiņu? Jaunu, smaidošu lelli, ar spožām acīm un princešu kleitu mugurā, tikpat lielu cik tu, kas būtu tavs acuraugs. Tev nemūžam neapniks ar viņu spēlēties... – Piepeldēju bērnam vēl tuvāk klāt. – Es tev to visu varu sniegt. Brīnumu zeme ir vieta, kur tu varēsi dabūt it visu, ko vien sirds kāro! Saldējumu kalni un limonādes upes – to tu varēsi izbaudīt ar savām jaunajām mantām.
Bērna acīs parādījās ticība un neizsakāma kāre uz tikko dzirdēto.
- Nāc man līdzi, - es sniedzu viņai savu auksto, slapjo roku. – Es tevi aizvedīšu uz pasaku zemi!
Viņa nosvieda zemē savu veco lelli, kurai bija vairs tikai viena acs, un brīvo roku pasniedza man. Es to saņēmu, un tajā brīdī jutos neizsakāmi atvieglota par to, ka bērns man noticēja. Es ievilku viņu sev līdzi ūdenī un virzīju pa upes straumi uz priekšu.
- Vai mēs nepagaidīsim mammu? – meitene prasīja. Mana seja momentā kļuva auksta un bezemocionāla.
- Nē. Viņa mums nav vajadzīga. Mēs pašas tiksim galā.
- Bet es gribu pie mammītes!
- Mammai nav laika, – atgrūdu un sāku ātrāk vilkt viņu uz priekšu.
- Kur ir mamma? – viņa sāka bļaut un spirināties, cenšoties atbrīvoties no manām skavām. Ūdens šļakatas svaidījās uz visām pusēm.
- Tev teica, mammas nav!
- Es gribu pie viņas! – bērns sāka spārdīties vēl vairāk.
Es sakodu zobus. Man bija apnikusi šī tirāde. Es ar abām rokām apķēru bērnu ap kaklu un galvu pagriezu tā, lai viņa ieskatītos man acīs. – Šeit nav un nebūs tava mamma. Viņai tevi nevajag. Tu esi traucēklis viņas dzīvē. Apklusti un seko man uz vietu, kur tu būsi laimīga!
Kādu brīdi bija iestājies nāves klusums, bet tad meitenīte beidzot iebļāvās.- Kur ir mamma? Es gribu pie mammas! – viņa atkal sāka svaidīties pa ūdeni un turpināt saukt māti.
Tas bija pēdējais piliens. Es saņēmu ciešāk bērnu aiz kakla un pagrūdu galvu zem ūdens. No sākuma bērns spirinājās vēl vairāk un mežonīgāk, bet pēc tam tas pierima. Pamazām visi viņas muskuļi atslāba...
Tajā brīdī atgriezās mans veselais saprāts. Es atkal biju es, meitene, kura ienīst, ka viņa eksistē. Manās rokās bija nedzīvs bērns, kuru tikko biju nogalinājusi pati savām rokām. Viņa ķermenis vēl viegli līgojās ūdens straumes iedarbībā, vienīgais, kas viņu noturēja virs ūdens, bija manas rokas. Pār vaigiem strauji sāka tecēt asaras, drebošās rokas pirkstus pa vienam izstaipīju, lai varētu atbrīvoties no līķa. Meitenītes ķermenis, viegli pakļaujoties straumes iedarbībai, peldēja uz priekšu, lēni iegrimstot ar vien dziļāk upē. Pēdējais, ko redzēju, bija meitenes seja, kas bija baiļu un neticību pilna.
Vēl ilgu laiku, es nekustīga stāvēju ūdenī, nezinādama, kur likties. Es biju briesmone, vispretīgākais monstrs pasaulē. Es sev riebos. Man nebija vietas uz šīs zemes! Tikko biju izdarījusi to, no kā baidījos visvairāk. Varbūt tur neko nevarēja līdzēt – pret dabas likumiem neiestāsies, bet es tik tiešām cerēju, ka spēšu izvairīties no slepkavošanas un ģimeņu izpostīšanas. Es cerēju, ka, ja neesmu nevienu nogalinājusi līdz šim, tad tas nenotiks arī turpmāk. Bet es kļūdījos. Es esmu tieši tāda pati, ka visi citi – un vēl briesmīgāka. Bērna zaudējums ir vistraģiskākais sods, kādu māte var gūt. Vai patiešām es esmu tā, kura nosaka, kam šis sods ir vajadzīgs? Es cerēju, ka būšu pirmā, kas iestāsies pret nogalināšanu, un spēšu sevi turēt grožos...līdz šim... Tagad es zinu, ka tas nav iespējams.
Lai kā es būtu sevi noskaņojusi pirms tam, nāve bija neizbēgama. Brīdī, kad es to vismazāk gaidīju, mani pārņēma neprāts. Es vairs nespēju sevi kontrolēt, man nebija varas pār savu ķermeni. Viss notika kā pēc plāna, it kā es zinātu, kas kurā brīdī man būtu jādara. Es varēju bēgt, es varēju slēpties, bet es vienmēr atgriezīšos pie sava uzdevuma, kas man bija jāpilda. Tāpēc nebija nozīmes pretoties – tas bija bezjēdzīgi.
Tieši šajā momentā, es apjautu, ka ļoti vēlētos, lai Estella ar visu savu kompāniju būtu šeit. Lai viņa piebeigtu manas mokas un sāpēs, lai mani atbrīvotu. Lai viņa izglābtu dzīvības, kuras es iznīcinu. Labāk būtu, ja daudzu nevainīgu bērnu vietā, mirtu tikai es. Tā visiem būtu labāk. Nevienam nebūtu jābaidās, visi dzīvotu laimīgi. Kas gan to būtu domājis, ka es kādreiz gribēšu, lai Estellai būtu taisnība. Bija pienācis brīdis, kad to vēlējos, bet nebija neviena, kam to pasacīt. Šajā brīdī biju tik dusmīga uz sevi, ka dusmām nebija vairs vietas manī. Man gribējās izkliegties pa visu pasauli, lai atrodas kāds, kurš varētu remdēt manas sāpes.
Pēc ilga laika, nezinu cik ilga, es iznesos laukā no ūdens un skrēju uz mājām. Ieskrējusi istabā, ieskrēju virtuvē, cerēdama, ka tur būšu viena. Manas cerības attaisnojās, jo neviena Sāras nebija, bet uz galda stāvēja zīmīte no viņas, kas vēstīja, ka viņa ir devusies pie savas ģimenes. Ģimenes... Manās acīs sariesās vēl vairāk asaru. Asaras, kas tā jau tecēja pār maniem vaigiem, nu plūda aumaļām. Ģimene bija tā, kas man nekad nav bijusi, laime, ko es atņēmu citiem, nogalinot bērnus. Saburzīju lapiņu un saplēsu to sīkos gabalos. Tad tos ar visu spēku sviedu prom, bet tie nokrita turpat, man pie kājām. Nelikos par tie ne zinis un devos tālāk pie letes.
No sienas skapīša paņēmu glāzi, no citas vietas izvilku sen aizmirstu žurku indi. Tā bija dziļi iebāzta kādā no skapjiem no laika, kad pirms vairākiem gadiem mājās bija problēmas ar grauzējiem.
- Man visam ir jādara gals... - ar trīcošu balsi sēcu.
Žurku indes graudiņi paciņā grabēja no manām tik ļoti trīcošajām rokām. Es uzliku rokas uz letes, abās pusēs glāzei, lai mazliet nomierinātu tās. Dziļi ieelpoju un attaisīju paciņu vaļā. Graudiņu asā, šķebinošā smarža pārņēma visu telpu. Iebēru saujā dažus graudiņus, ko pēcāk iemetu glāzē. Pāris no tiem, manu trīcošo roku dēļ, aizbira garām un nokrita uz grīdas. Es necentos tos salasīt, tam nebija vairs nekādas nozīmes. Pieliku glāzi pie ūdenskrāna un ielēju tajā mazliet ūdens, lai būtu vieglāk izdarīt to, kas man bija padomā. Lai būtu vieglāk norīt un sausā inde nesprūstu man kaklā.
Ar roku apķēru glāzi un pacēlu to pie sejas. – Man tas ir jāizbeidz! Piedod, mamm, piedod, Džon, piedod, Kīt, piedod, Demor... – Pieliku indes glāzi pie savām lūpām. Radās sajūta, ka lūpas sāktu degt.
Es atcerējos visas sāpes un asaras... un jutu, ka vairs nekad nesāpēs...
Vēl vienu reizi dziļi ieelpojusi, atgāzu galvu un vienā rāvienā izdzēru glāzes saturu. Pagāja dažas sekundes, varbūt minūtes. Laiks mani neinteresēja. Es tikai lēni un mokoši gaidīju sāpes. Gaidīju nāvi, tik izmisīgi. Tad tas notika. Beidzot! Glāze izkrita man no rokām, un pati bezspēkā nokritu tai blakus uz grīdas. Pēdējais, ko vēl apjēdzu bija tik samtaini, maigā balss, kuru nebiju dzirdējusi vairākus mēnešus, kuru es gaidīju ar nepacietību izdzirdēt kopš mirkļa, kad pagriezu tai muguru aizbraucot. Tā kliedza „Nē, Sofij!”
- Demor... – ar pēdējiem spēkiem pārdabūju skaņu pār savām lūpām.
Tad viss pagaisa.